Mūsdienās draudžu darbībā var būt divi "grāvji". Pirmais - daudz plānu, aktivitāšu un pareizu atbilžu, taču maz garīgās izpratnes, iedziļināšanās un Dieva apbrīnas. Otrais - dziļa teoloģija par Dievu, ciešas attiecības draudzes locekļu starpā un spontāna garīga darbošanās, taču maz mērķu, neskaidras atbildības un maz misionālas darbības ārpus draudzes sienām. Kādam ir jābūt vidusceļam starp šiem abiem "grāvjiem"?